Nākamās dienas rītā mēs sākumā iegājām paēst tepat rajonā. Trāpījām, diemžēl, kaut kādā rietumu fastfūda analogā. Man kartupeļi ne pārāk garšo, pret ketčupu esmu vienaldzīgs, tā ka pabrokastojām, manuprāt, mēs diezgan viduvēji.
Pēc tam ilgi meklējām metro/vilcienu/tramvaju/whatever. Vietējie kaut kā truli uz mums skatījās. Metro mēs beigās atradām, bet tas izrādījās nedaudz negaidīts, un arī līdz centram mūs neaizvestu.
Jūsu priekšā – metrobuss. Tā ir ātrgaitas autobusu sistēma, kuri brauc pa savu joslu. Ieeja pieturās caur turniketiem par žetoniem, autobusi kursē cauri visai pilsētai lielos attālumos, paši vienmēr gari vai ļoti gari. Izmaksas pie pareizas organizācijas ir vairākas reizes mazākas nekā parastajam metro, efektivitāte – tāda pati. Es kādreiz lasīju žž interesantu piezīmi, bet nevaru to atrast, tā ka nāksies jums man ticēt uz vārda.
Ar metrobusu mēs gan tā arī nepavizinājāmies. Sabiedriskais transports Stambulā ir diezgan sapinies (detaļas ir ceļvežos). Mēs paņēmām taksi, šoferis piekrita aizvest līdz centram visus sešus par nelielu summu ap 10 Ls. Protams, biedriem aizmugurējā sēdeklī (par laimi, ne man) bija ārkārtīgi nekomfortabli. Tagad es domāju, ka vajadzēja ņemt divus takšus, lai gan pats necietu. Braucām ne pārāk ātri – kilometru bija toč vairāk par 20, plus korķi.
Daudz foto es netaisīju – nepierasti pūlī knipsēt. Un arī Flickrī to ir pilns.
Ja jums bildes šķiet nedaudz provinciālas tādai metropolei, nekrītiet izmisumā. Vienkārši tādas sanāca. Tautas tirgos ir pieklājīgi daudz.
Mēs, protams, aizgājām uz parastajiem tūristu apskates objektiem. Žēl, ne visus apmeklējām – pils palika aiz kadra, jo pārējie kaut kā vispār par Stambulu maz interesējās pirms tam, un es jau arī neesmu bezgalīgu zināšanu avots.
Sākumā Bizantijas cisterna. Tā ir sena ūdenskrātuve, ko uzbūvēja bizantieši, bet vietējie atklāja nejauši, kad makšķerēja, ielaižot makšķeri caurumā klintī. Man patika, visiem iet. Maksā ne tik dārgi, lai gan arī ne lēti (3.30 Ls). Manuprāt, tā ir tā vērta.
Cisternā ir drēgns un vēss, seklajā ūdenī šaudās mazas un lielas zivis. Pie izejas es mēģināju nokaulēt smuku ledusskapja magnētiņu (ne sev) par 3 lirām, bet nesanāca, nācās pirkt par 4.
Pēc tam iegājām Svētās Sofijas katedrālē. Tā tika uzbūvēta kā katedrāle, pēc tam ļaunie turki to pārtaisīja par mošeju, pēc tam atpakaļ, bet tagad vispār ir vienkārši vieta tūristiem. Maksā dārgi, kādus 8 latus, ja atmiņa neviļ. Izskatās neparasti, jo ar minaretiem, tas ir, tradicionālajiem mošeju torņiem. Piedevām, turki, kad to pārtaisīja par mošeju, aprakstīja visu ar saviem busurmaņu rakstiem. Bet tagad tie tiek uzskatīti par arābu pasaules dižākajiem uzrakstiem. Lūk tā – bija vandālisms, bet kļuva par kultūras avotu.
Pēdējā must-visit atrakcija – Zilā mošeja. Patiesībā ļoti skaisti un neparasti, turklāt bez maksas. Smieklīgi, bet pie ieejas mošejā bija pirmā reize, kad man noderēja nanobikses – pirms tam es tās nevilku. Lieta tāda, ka ieejot mošejā ir jānovelk apavi, vīriešiem nedrīkst iet šortos, bet sievietēm – ar neapsegtu galvu un rokām un īsos svārkos. Lai tūristiem nebūtu problēmu ar apaviem, pie ieejas ir maisiņi.
Saka, ka sultānam Ahmetam, kurš uzcēla mošeju un kuram par godu tā nosaukta, bija problēmas tāpēc, ka mošejai ir 6 minareti. “Pagadudz” – padomāja autoritātes un ielika sultānam trūkties. Leģenda, protams. Patiesībā daudz trakāk bija tas, ka sultāns piespieda zilo flīžu piegādātāju monopolistu atdot celtniecībai visu derīgo produkciju, ar ko praktiski nobeidza biznesu.
Sīkāk par tūristu izklaidēm nerakstīšu. Ja apmeklēsiet Stambulu, tur būsiet noteikti. Teksta arī vairs nebūs – tā vietā bija daudz bilžu.